Digitālais klaidonis

Mēs dzīvojam, kamēr lidojam

Sapnis

    Šodien pret rītu redzēju ļoti aizraujošu sapni. Turklāt es ik pa laikam pamodos, bet aizmigu atkal, lai noskatītos līdz galam. Tagad es to nedaudz pastāstīšu.

    Ja iet no mūsu pilsētas gar dzelzceļu Rīgas virzienā, pēc kāda laika sliedes ieiet tunelī zem liela paugura. Tas iekšpusē ir dobs, un tajā atrodas slepens bunkurs, kurā periodiski mēdza uzturēties Gorbačovs (kāpēc viņš - nezinu). Bunkura telpā mēs apspriedām kaut kādus jautājumus saistībā ar noslēpumainu cilvēku, kurš izglābis valsti no kaut kādas katastrofas, par ko personīgi ticies ar Gorbačovu. Bet neviens īsti nezina, kas šis cilvēks ir - viņš parādās reti un nav runīgs. Te es atcerējos, ka agrāk jau biju bijis bunkurā un saticis šo cilvēku - pēc izskata viņš bija skarbs un neskuvies, tērpies melnā, brezentam līdzīgā specvienības kaujinieka-zvejnieka apģērbā.

    Pašā paugurā cilvēku nebija daudz, to gandrīz neizmanto. Taču kolēģis no darba, kurš dienē šajā paugurā, izveda mani tālāk pa  telpām, kur cilvēku kļuva vairāk. Pārsvarā tie bija jauni militāristi, acīmredzot kursanti. Pēc kāda laika mēs iznācām no iekštelpām saulē, vietā, kas bija kaut kas pa vidu starp militāro bāzi un zinātnisko laboratoriju.  Droši vien to varētu nosaukt par slepenu akadēmisko pilsētiņu. Tur es ilgi sarunājos ar zinātniekiem, par ko - neatceros. Zinu tikai to, ka tā bija absolūti īpaša vieta, kur iegūtas kaut kādas zināšanas, kādu pagaidām nav nekur citur pasaulē, un ne mazākā mērā pateicoties novietojuma specifikai. Nokļūt tur citādi, kā vien no dzelzceļa tuneļa, nav iespējams.

    Kad es pastaigājos gar akmeņainiem pauguriem, es starp divām klintīm atradu koka vārtus, kas veda uz plašu līdzenumu. Pavērusies aina mani satrieca. Ainava savā skaistumā atgādināja pasaku - saule izplūda pa pauguriem, kur pastaigājās un draiskojās desmitiem dažādu dzīvnieku.  Bet pats fantastiskākais - to vidū bija sastopami paši īstākie mamuti. Es iekritu stuporā un sāku prātot, kā gan šo skaistumu līdz šim nav sabojājuši un kāpēc aiz vārtiem nav neviena cilvēka. Tad es sajutu, ka ieiet aiz vārtiem ir gandrīz neiespējami. Izjaukt skaistumu un harmoniju nepietiktu dūšas pat visrūdītākajam ciniķim - es pats neuzdrošinājos tur ieiet, lai gan nācu pie vārtiem vēl vairākas reizes. Bet varbūt tie bija temporālie vārti uz citu laikmetu  - tas izskaidro mamutus un zemapziņas nevēlēšanos tur ieiet.

  Ticis galā ar darbiem, es jau grasījos pamest apmetni, kad kalsns profesors brillēs atvadoties man pateica, ka es tūlīt ieraudzīšu kaut ko ievērojamu. Turklāt pēc viņa toņa bija skaidrs, ka tas ir kaut kas ārkārtīgi īpašs, viens no šīs vietas augstākajiem sasniegumiem. Interesanti, kāpēc man to neparādīja  agrāk?

   Kad es izgāju no ēkas un grasījos paņemt speciālo taksometru (nezinu gan, kur tas nogādā), zālienā pirms stāvvietas es ieraudzīju to, par ko runāja profesors. Tā bija persona, domājams, sieviešu dzimuma, ne pārāk līdzīga cilvēkam, ar androīda ķermeni. Kaut kā uzreiz es sapratu, ka tas ir pilnvērtīgs mākslīgais saprāts, varenākā no līdz šim neatrisinātajām problēmām. Tas mani tā pārsteidza, ka es gandrīz apraudājos. Mēs neatradām  brāļus saprātā, bet gan radījām viņus. Neticami!